Manuprāt, teātri Rīgā ir tā lieta, ar kuru katrs rīdzinieks var lepoties. Neesmu gan nekad apmeklējusi teātrus ārzemēs, bet ticu, ka teātri pie mums ir vieni no labākajiem. Katrai gaumei, vecumam un spējām, katram ir iespēja atrast kaut ko tādu, kas derēs tieši viņam.
Pēdējā izrāde, kuru redzēju, ir režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā M.Butterfly.
Līdz šim biju redzējusi tikai Latvijas Nacionālajā operā iestudēto Madam Butterfly, tādēļ domāju, ka izrādes tēma būs tāda pati. Nevar jau teikt, ka tēma būtu citādāka. Stāsts par mīlestību starp vīrieti no Rietumiem un sievieti no Austrumiem, bet Deivida Henrija Hvanga M. Butterfly tomēr nav tas pats, kas Džakamo Pučīnī Madam Butterfly.
Manuprāt, visa izrāde ir ļoti liela uzdrīkstēšanās. Jāsaka, ka pats stāsts jau ir visnotaļ netradicionāls. Izrāde ir veidota, kā franču vīrieša atmiņu stāstījums tiesas priekšā par savu dzīvi. Šo franču vīrieti attēlo, manuprāt, vīrišķības kalngals, Juris Žagars. Lai gan teātra apritē šis aktieris ir visu laiku, bet tādas spilgtas lomas uz lielās skatuves es neatceros, taču ar šo izrādi viss tiek mainīts. Protams, manas personīgās simpātijas pret viņu es nevaru pavisam atdalīt no viņa aktierspēles vērtēšanas, bet ... Es noticēju. Noticēju visam, ko viņš stāstīja un darīja. Noticēju tam, cik ļoti viņš iemīlējās operas dīvā, ideālajā sievietē Song Lilingā.
Izrādē visu laiku notiek spēlē ar steriotipiem. Vienā brīdī tie darbojas pret mums, bet nākamajā jau mūsu labā. Ir teiciens, ka mēs dzirdam to, ko gribam dzirdēt. Izrāde parāda to, ka mēs redzam to, ko gribam redzēt. Un tas nekas, ka atnāks kāds, kurš izskadros mums īsto situāciju. Izrādes galvenajam varonim ir savs skatījums uz visu notiekošu un viņš labāk sadzīvo ar šo skatījumu, nekā patiesību. Lai gan ... Viss, kam mēs ticam ir patiess, ne ? Es ticu, ka zāle ir zaļa un tātad tā ir patiesība. Ja arī atnāks kāds cits un pateiks un paskaidros, ka, nē, zāle ir zila un centīsies mainīt to, kam visu dzīvi esmu svēti ticējusi, man neko nemainīs. Es labāk ticēšu tai savai zaļajai zālei. Jo man tā ir patiesība. Tā ir mana zaļā zāle. Nekas, ka citiem tā ir zila.
Un Dainis Grūbe. Pat nezinu, kā aprakstīt to, ko viņš ir paveicis. Noteikti aiziešu arī sezonas beigās uz šo izrādi, jo, domāju, tad viņa kustības būs vēl pārliecinošākas, bet viņa aktierspēle bija izcila. Vismaz man, kā parastajai mirstīgajai. Man negribās atklāt neko vairāk, jo tas sabojās pārsteigumu, bet tas ir tā vērts, lai ieguldītu tos pāris latus teātra biļetē un redzētu Daini Grūbi uz lielās skatuves. Arī viņa atveidotais tēls, lai gan domāju, ka viņš šajā izrādē atveidoja divus tēlus, spēlējās ar stereotipiem. Mīlēja un cieta. Meloja un postīja.
Kā papildus bonuss lieliskajai izrādei bija arī Sergeja Jēgera uzstāšanās. Ļoti garšīga piedeva visai izrādei. Interesanti bija arī tas, ka tika izmantoti video materiāli, taču šie video parasti tika rādīti vienlaicīgi ar Sergeja Jēgera uzstāšanos un bija sarežģīti dalīt uzmanību, jo gribas redzēt gan video, gan to, kā dzied Sergejs Jēgers. Gribas tvert abus, bet paņemt var tikai vienu.
Uz izrādi, manuprāt, ir jāiet ar atvērtu prātu. Izrāde ir jābauda un jātic tai. Zinu, ka daudzi vecāki cilvēki un noteikti cilvēki ar tikai vienu dzīves patiesību, nevarēs izbaudīt šo izrādi, jo viņi nosodīs pat nedomājot, nesaprotot. Bet izrāde ir skaista un spēcīga. Ar pēcgaršu, kas neizgaist tiklīdz ir paņemts mētelis no teātra garderobes.
Foto Gunārs Janaitis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru